Kāda ir saikne starp ēšanas paradumiem un dzīves pamatnostādnēm?

Vienkāršs ēšanas akts un dziļās pārliecības.

Ēdiens - tas nav tikai degviela. Tas ir ikdienišķs, intīms rituāls, kas atspoguļo mūsu visdziļākos dzīves scenārijus un nostādnes. Mēs ēdam tā, kā dzīvojam. Un, ja jūsu ēšanas paradumi varētu runāt, ko tie pastāstītu par jūsu attieksmi pret sevi?

👌 Emocionāla pārēšanās = mierinājuma meklēšana. 

Mierinājums emociju un jūtu izdzīvošanas vietā un atteikšanās no emocionālā brieduma. Emocionāla pārēšanās rodas, kad meklējam mierinājumu.

Cik bieži dzīvē mēs apslāpējam ne tikai izsalkumu, bet arī emocijas, tā vietā lai tās izdzīvotu? Cik daudz reižu mums ir mācīts “nesatraukties”, nevis izprasr savas sajūtas? Šādos gadījumā ēdiens darbojas kā “ātrs antidepresants”. Tas kļūst ne tikai par piesātinājuma veidu, bet arī par vispieejamāko un sociāli pieņemto instrumentu stresa, trauksmes, garlaicības vai noguruma mazināšanai.

Kā tas ir saistīts ar dzīvi? Jau kopš bērnības bērnu māca apslāpēt emocijas, nevis tās izdzīvot. Kad es raudu no sāpēm vai skumjām, man iedod kaut ko saldu vai garšīgu. Pieaugot es vairs sev neatļauju izjust skumjas vai dusmas, bet tā vietā atļauju sev kūkas gabalu. Katra “apēstā” emocija ir atteikšanās no emocionālā brieduma un spējas risināt problēmu, kas izraisījusi diskomfortu.

Bērnības scenārijs skan šādi: “Gūsti baudu, lai pārstātu just sāpes/diskomfortu”.

Piemēram: jūs piedzīvojat stresu darbā. Jūs neesat ticis galā ar uzdevumu, priekšnieks ir nikns, termiņi spiež. Tā vietā, lai analizētu situāciju, parunātu par savām jūtām vai veltītu sev 15 minūtes dziļai elpošanai, jūs ejat uz virtuvi un mehāniski apēdat cepumu paku. Ir nostrādājis ēšanas paradums - salda vai trekna meklēšana tūlīt pēc emocionāla trieciena.

Dzīves pārliecība: “No sarežģītām jūtām ir jāizvairās/tās jāapslāpē, nevis jāizdzīvo. Es netikšu galā ar šīm sāpēm”.

☝ Impulsivitāte un spontanitāte: īstermiņa hēdonisms. 

Spontāna ēdiena izvēle bieži ir saistīta ar ilgtermiņa stratēģijas trūkumu dzīvē. Impulsivitāte un vāja kontrole = stratēģijas trūkums.

Piemēram: jūs varat uzsākt diētu, kad tas ir nepieciešams, bet tikpat ātri to pārtraukt. Nedēļu esat ēdis veselīgi, bet piektdienā ieraugāt picas reklāmu vai pie atnāk draugi, tiekat uzaicināts uz restorānu vai sākas atvaļinājums, un stundas laikā jūsu diēta “izgaist”. Jūs nedomājāt par mērķi, uz kuru gājāt, bet padevāties mirkļa iegribai.

Ēšanas ieradums: lēmumu pieņemšana par ēdienu ārēju trigeru ietekmē (reklāma, smarža, draugi).

Dzīves pārliecība: “Dzīvo tagad! Ko gribi, to drīkst!” “Bauda pašlaik ir svarīgāka par rezultātu vēlāk. Es nevaru sev atteikt mazu vēlmi, pat ja tā ir pretrunā ar maniem lielajiem mērķiem”.

Spontāna ēdiena izvēle: “Tagad gribu burgeru, nevis veselīgas vakariņas” - tā ir tieša analoģija finanšu plānošanas trūkumam, pēkšņai atlūguma iesniegšanai vai solījumu laušanai.

Kā tas ir saistīts ar dzīvi? Ieradums izvēlēties mirkļa baudījumu ilgtermiņa ieguvuma vietā pāriet uz visām jomām. “Dzīvo tagad!” kļūst par attaisnojumu bezatbildīgai attieksmei pret savu nākotni. Gribēju - izdarīju. Šodien viens, rīt kaut kas cits. Cik bieži mēs pametam iesākto, jo “tajā brīdī sagribējās citādāk”? Kā tas izpaužas finansēs, darbā, attiecībās?

Jautājums lasītājam: Cik bieži jūs veicat “emocionālus pirkumus”, kas pēc tam krāj putekļus? Tas ir tas pats mehānisms, kas pēkšņā vēlme apēst “kaut ko garšīgu”.

🤞 Ieradumi un automātismi = dzīve uz autopilota. 

Mēs atkārtojam ne tikai vecāku ēšanas paradumus no pagātnes, bet arī viņu dzīves modeļus, maskējot iekšējo deficītu.

Mēs ēdam tāpat kā mūsu vecāki un dzīvojam tāpat kā viņi. Neapzinātas ēšanas nostādnes no pagātnes: “ir jāapēd viss, nedrīkst izmest”, “noteikti jādzer tēja kopā ar kaut ko ēdamu”.

Kā tas ir saistīts ar dzīvi? “Ēdiena kults” bieži maskē kaut kā cita deficītu: uzmanības, mīlestības, pašrealizācijas trūkumu. Mēs neapzināti meklējam “papildporciju” visur, jo “kaut kā pietrūkst”. Nesaņēmām mīlestību - meklējam “papildinājumu” pārēdoties. Jūtamies nepilnvērtīgi - meklējam “papildinājumu” nevajadzīgās lietās vai liekā darbā.

Scenārijs “dzīve pēc noteikumiem”. Mēs baidāmies iziet ārpus rāmjiem, pat ja tie mums kaitē, jo “tā ir pieņemts”.

Piemēram: jūs esat pieradināts apēst visu, kas ir uz šķīvja. Jūs skaidri zināt, ka “ir jāapēd”. Esat atnācis ciemos, un jums ieliek ļoti lielu porciju. Jūs jau esat paēdis, bet galvā skan: “kamēr neapēdīsi, no galda neiesi”. Jūs turpināt ēst, jūtot diskomfortu.

Ēšanas paradums: ēst līdz šķīvis ir tukšs, nevis līdz parādās sāta sajūta.

Dzīves pārliecība: “Man ir jāatbilst citu gaidām/noteikumiem pat tad, ja tas man kaitē. Manī vienmēr kaut kā trūkst, vajag paņemt vairāk/pievienot vēl”. Ja ģimenē bija ēdiena kults (“ēd kārtīgi, neatstāj”, “vispirms zupa, pēc tam deserts” ), tad apziņā nostiprinās pārliecība, ka bez papildu ēdiena “kaut kā trūkst”. Kā gan bez papildporcijas? Mums visa ir par maz: uzmanības, mīlestības, naudas, dzīves telpas.

👎 Traucēti izsalkuma un sāta signāli = pazaudētas robežas. 

Kur ir tas punkts, kurā tu jau esi “paēdis” - ne tikai ar ēdienu, bet arī ar attiecībām, darbu, slodzi? Vai arī mēs turpinām grābt klāt, līdz vairs nevaram paelpot? Nespēja sadzirdēt signālu “Pietiek!” ēšanā, tā ir nespēja pateikt “Nē!” dzīvē.

Bieži mēs pārēdamies nevis tāpēc, ka esam izsalkuši, bet tāpēc, ka nemākam laikus apstāties. Organisms pierod pie pārmērīga ēdiena daudzuma, un sāta sajūta nobīdās līdz brīdim, kad ēdiens jau “stāv kaklā”.

Kā tas saistīts ar dzīvi? Kur ir jūsu sāta punkts? Vai attiecībās mēs turpinām komunicēt pat tad, kad mūs izmanto? Vai darbā uzņemamies jaunus uzdevumus pat tad, kad esam noguruši un izdeguši? Vai slodzē neprotam atpūsties?

Robežu nozīme: cilvēks, kurš nejūt sātu, bieži nejūt arī savas personīgās robežas. Viņš turpina ņemt vai dot, līdz “vairs nav ar ko elpot” - ne tikai no ēdiena, bet arī no svešām problēmām vai pienākumiem.

Piemēram: svētkos jūs ēdat līdz jūtat fizisku smagumu vai sāpes. “Sāta” punkts jau ir pārsniegts, bet jūs nevarat apstāties.

Ēšanas paradums: pilnīga ķermeņa signālu ignorēšana līdz fiziska diskomforta iestāšanās brīdim.

Dzīves pārliecība: “Es nejūtu, ka man ir pietiekami, līdz situācija nonāk līdz galējībai. Es nemāku laikus apturēt uzdevumu, komunikāciju, pienākumu plūsmu”.

🫵 Atlikšana uz vēlāku: “Rīt sākšu ēst/dzīvot pareizi” = mūžīgais “rīt”. 

Ne tikai ar uzturu, bet arī ar sportu, sapņiem un jauniem lēmumiem. Kad sākas šis “rīt”? Tā ir savas veselības un savas laimes atlikšana.

Kā tas ir saistīts ar dzīvi? Mūsu diēta “rīt” ir līdzīga mūsu “rītdienai” valodas apguvē, sportošanā vai nemīlēta darba maiņā. Mēs ticam, ka kļūsim “citādi” kādā maģiskā nākotnes punktā, nevēloties mainīties tagad. Tās ir bailes no apzinātas rīcības un atbildības par rezultātu.

Piemēram: sporta zāles abonementa iegāde. Jūs nopirkāt abonementu, nolēmāt, ka no pirmdienas ēdīsiet veselīgi un iesiet uz zāli, bet svētdien “ pēdējo reizi pieēdaties”, savukārt pirmdienā jau jūtaties noguris un pārceļat sākumu uz nākamo nedēļu.

Ēšanas ieradums: cikls “pārēšanās - stingra diēta - noraušanās”.

Dzīves pārliecība: “Es neesmu gatavs nopietnām pārmaiņām tagad. Mans ideālais Es eksistē tikai nākotnē. Es baidos no atbildības par pieņemto lēmumu”.

Ko ar to iesākt? Kā sākt dzīvot apzināti? 

Mainot attieksmi pret ēdienu, mēs sākam mainīt attieksmi pret sevi un savu dzīvi.

Es piedāvāju sākt ar mazumiņu: piefiksējiet to, ko jūs ēdat, kādu laiku pierakstiet to dienasgrāmatā un biežāk uzdodiet sev jautājumu “ko es patiesībā šobrīd jūtu?”

Jūsu šķīvis ir jūsu dzīves miniatūra. Sāciet ar kārtību tajā, un kārtība atnāks arī visur citur.

❓ Jautājumi lasītājiem pašanalīzei

1. Kurš no šiem “spoguļiem” jūsu dzīvē ir visspilgtākais? Kas visbiežāk liek jums ēst - reāls izsalkums, garlaicība vai trauksme?
2. Atcerieties savu pēdējo “noraušanos” (ēšanā, darbā vai finansēs). Kādu mirkļa baudījumu jūs toreiz izvēlējāties un no kāda ilgtermiņa mērķa atteicāties?
3. Kādu savu vecāku ēšanas nostādni jūs joprojām neapzināti atkārtojat? Piemēram: “neatstāj ēdienu”, “apēd stresu”, “vajag visu pagaršot” vai kaut ko citu?
4. Ja jūsu šķīvis būtu jūsu dzīves miniatūra, kādu jūs to redzētu? Pārpildītu? Tukšu? Piepildītu ar “ātrajām uzkodām” - ātriem, bet tukšiem lēmumiem?
5. Ja jums šodien vajadzētu spert vienu apzinātu soli savu ieradumu maiņai, kas tas būtu? Piemēram: dzert ūdeni kafijas vietā, pateikt “nē” trešajai porcijai, izdzīvot dusmas 5 minūtēs, nevis tās apēst.

Tēma, kā redzat, ir plaša, un ar to nāksies strādāt, iedziļināties un meklēt savu, vispiemērotāko veidu, kā tikt galā ar stresu, “nakts ēšanu” vai jebkuru paralēli dzīvē! Veidot Dzīves Kultūru un Kvalitāti!